Kihnu rokdarbi un tautastērpi

No malas skatoties, šķiet, ka Ķīļu salas ļaudis tik ļoti kopj tradīcijas, jo tā ir savstarpēji vienojušies un tas ir modē. Bet tas nav tiesa – kihnieši dzīvo pēc savām tradīcijām, jo tas ir viņu vienīgais dzīvesveids. Ķīļu salas sieviete velk tautiskos brunčus nevis, lai atstātu iespaidu, bet tāpēc, ka viņai tā patīk. Kihnietei savas tautas apģērbs šķiet visskaistākais, un viņa tic, ka arī pati kļūst skaistāka, to nēsājot. Tas tomēr nenozīmē, ka viņa reizēm neuzvelk arī tā saucamās pilsētas drēbes.

Tas, ka kihnietei lādē ir 60 priekšautu, kurus katru dienu maina, tas gan vairāk ir kā izrādīšanās. Jo vajag taču citām izrādīt, cik daudz skaistu priekšautu katrai ir krājumā.

Protams, liela nozīme šai tradīciju, valodas un kultūras mantojuma saglabāšanā ir apkārtējai videi un atšķirtībai no pārējās pasaules.

Sieviešu tautastērps ir strīpaini brunči, parasti sarkani, pussarkani, “pussēru”, kā arī zili un melni sēru brunči. Atkarībā no aizgājēja vecuma un tā, cik tas bijis tuvs, apmēram pēc pusgada melnos svārkus nomaina ar zilajiem, pēc tam velk “pussēru svārkus” (t. i., tādus, kur sarkanās un rozā strīpiņas ir ļoti šauras, bet pārsvarā ir tumšās krāsas – tulk. piez.), un pēc tam jau var vilkt pussarkanos. Atraitnes nekad vairs nedrīkst atgriezties pie sarkanajiem brunčiem.

Arī pēc laulībām jaunā sieva nenēsā sarkanos brunčus, jo sēro pēc savas jaunavības. Jaunās sievas īpašos brunčus pēc laulībām gan vairs tagad nenēsā, tikai, ja nu gadījumā jaunā sieva nomirst, tad viņai tos uzvelk, aizvadot pēdējā ceļā.

Brunču krāsa nosaka jakas un priekšauta krāsu. Priekšautu nēsā tikai precētas sievas, neprecētai, pat ja dzīvo nereģistrētā laulībā un ir vairāku bērnu māte, nav tiesību nēsāt priekšautu. Savukārt, ja precēta sieva aizmirst uzlikt priekšautu, tad viņai uzbrūk ļaunie gari, un no tā vajadzētu izvairīties.

Arī aube ir precētas sievas galvassega, taču šodien to liek galvā tikai ļoti svinīgos gadījumos. Tāpat ir arī ar pastalām. Svētku apģērbs ir izšūta blūze, kam virsū sien puķainu lakatu un daudz, daudz pērļu rotu. Arī sudraba saktai jābūt savā vietā.

Vai patiesi Ķīļu salas sievietes katru dienu nēsā tautastērpu – grib zināt kontinenta ļaudis. Jā, daudzas tiešām nēsā katru dienu, citas tomēr ne. Bet noteikti ir tiesa, ka kihniete velk tautastērpu, kad pašai to gribas, nevis lai izrādītos. Taču svētkos noteikti katra grib vilkt pasaulē skaistāko tērpu jeb tautastērpu.

Vīriešu tautastērps ir “troi” jeb rakstains džemperis, taču vīrieši tos ikdienā nenēsā. Šis džemperis ir ļoti vērtīga un dārga manta, ko mēdz dāvināt Ķīļu sals goda pilsoņiem, kuri to arī ar lepnumu valkā.

Ķīļu salā vienmēr ir bijuši cieņā rokdarbi, un, tā kā šie darinājumi tiek ikdienā valkāti, tad šīs prasmes ir saglabātas. Katra kihniete prot gan aust, gan adīt, gan izšūt, bet mūsdienās, protams, katra specializējas uz to, kas pašai vairāk patīk. Prasmīgākas rokdarbnieces darina no smalkākām dzijām un sarežģītākus musturus, tāpēc viņu darinājumi tiek ļoti augstu vērtēti.

Dejotprasme kihnietim ir asinīs, un deju prieks kājās. Mazie kihnieši jau no bērna kājas svētkos dejo ar mammu vai vecmāmiņu. Pēdējā laikā bieži redz jaunos vīriešus izdancinām savas mammas. Vīrieši arī prot dejot un šad tad to dara, tomēr uz deju grīdām ir strīpaino brunču pārsvars. Ļoti īpaša Ķīļu salas kultūras iezīme ir dejošana visiem kopīgā aplī.

Lai saglabātu tradicionālo dejotprasmi, kihniešu dziesma un deja ir Ķīļu salas skolas programmā. Aktīvi darbojas folkloras ansamblis “Kihnumua”, kur kopā dejo gan jauni, gan veci.

Mūzikas instrumenti pēdējā desmitgadē ir īpaši iecienīti: spēlēt mūzikas instrumentus mācās gandrīz katrs skolēns, vairākums mācās akordeonu, bet daži arī vijoli. Akordeons ir vispopulārākais mūzikas instruments, un agrāk to spēlēja pārsvarā vīrieši, taču mūsdienās – sievietes.